Iedomājies: tavām mīļākajām kedām atlīmējas zole. Pirmā doma – viss, jāmeklē jaunas. Reklāmas jau piedāvā nākamo pāri, un pasūtīt var dažos klikšķos. Taču pašām kedām nekas būtisks nekaiš. Varbūt tās var salabot par nelielu summu un nēsāt vēl ilgi?
Šādas izvēles izdarām biežāk, nekā šķiet. Saplīst somas rāvējslēdzējs, velosipēdam jāmaina ķēde, telefonam baterija tur arvien īsāku laiku. Nereti jautājums nav “kā to salabot?”, bet “ko pirkt vietā?”. Es uzskatu, ka šī secība būtu jāapgriež: vispirms noskaidro, vai lieta ir labojama, un tikai pēc tam domā par jaunu pirkumu.
Ko īsti izmetam kopā ar lietu?
Izmetot lietu, mēs zaudējam ne tikai pašu priekšmetu. Tā izgatavošanai jau ir izmantoti materiāli, enerģija, darbs un transports. Ja mēs nopērkam tādu pašu jaunu lietu, daļu no šiem resursiem patērējam atkārtoti. Tāpēc aprites ekonomika nav tikai atkritumu šķirošana: tā sākas agrāk – ar lietu ilgāku lietošanu, apkopi, labošanu un atkārtotu izmantošanu.
Eiropas Vides aģentūra, atsaucoties uz Eiropas Komisijas aprēķiniem, norāda, ka preču aizstāšana ar jaunām remonta vietā Eiropas iedzīvotājiem ik gadu izmaksā aptuveni 12 miljardus eiro. Tas nav stāsts tikai par vidi. Tās ir arī mūsu pašu iespējas un nauda.
Fakts: apmēram 12 miljardus eiro gadā Eiropas iedzīvotāji zaudē, pērkot jaunu, nevis labojot veco.
Kāpēc tomēr gribas pirkt jaunu?
Te nav runa tikai par slinkumu. Dažām precēm remonts tiešām ir dārgs, rezerves daļas grūti iegūstamas, bet meistaru atrast nav vienkārši. Citreiz remonts prasa laiku, savukārt jaunam pirkumam ir piegāde jau nākamajā dienā. Tāpēc nevar visu atbildību uzlikt pircējam. Arī ražotājiem jāveido preces, kuras var atvērt, uzturēt un salabot.
Tieši tāpēc ES dalībvalstīm no 2026. gada 31. jūlija jāpiemēro jauni noteikumi par tiesībām uz remontu noteiktām preču grupām, tostarp atsevišķām sadzīves un elektronikas precēm. Latvijā šīs prasības tiek ievieštas ar grozījumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likumā. Noteikumi paredz remonta iespējas un labāku informācijas un rezerves daļu pieejamību. Tas gan nenozīmē, ka jebkurai precei remonts ir garantēts vai bezmaksas. Bet virziens ir svarīgs: salabošanai jākļūst par reālu izvēli, nevis veiksmes spēli.
Salabot nav tikai ietaupīt
Ir vēl kāds ieguvums – prasmes. Piešūt pogu, sakopt velosipēdu, sašūt audumu vai sameklēt uzticāmu remontdarbnīcu ir prasmes, kas noder visa mūža garāmā. Turklāt labotas lietas var iegūt savu raksturu: džinsu ielāps nav obligāti defekts, bet dizaina detaļa. Un vecā jaka, kura piedzīvojusi vairākus festivālus, reizēm ir daudz vērtīgāka par jaunu, anonīmu pirkumu.
Protams, ne visu drīkst remontēt pašam. Bojātas baterijas, elektroierīces un drošību ietekmējoši defekti jāuztic speciālistiem. Arī remonts, kura izmaksas pārsniedz ieguvumu, ne vienmēr ir saprātīgs. Bet šie izņēmumi nav iemesls pat neuzdot jautājumu.
Ko varam prasīt arī no ražotājiem?
Mēs nevaram salabot ierīci, ja to nav iespējams atvērt vai ja viena detaļa maksā gandrīz kā viss telefons. Tāpēc jau pērkot vērts pajautāt: vai ir pieejamas rezerves daļas? Vai ir serviss? Cik ilgi ierīce saņems programmatūras atjauninājumus?
Un vēl – atbalsti vietējos kurpniekus, šuvējus un remontdarbnīcas. Jo vairāk mēs labojam, jo vairāk šo prasmju paliek mūsu kopienā.
Mana izvēle – dot iespēju
Es negaidu, ka visi kļūsim par meistariem. Es gribētu, lai mainās mūsu pirmais reflekss. Nevis “salūza – ārā”, bet “salūza – ko varu darīt?”. Pajautā darbnīcā cenu, noskaidro rezerves daļas, lūdz palīdzību cilvēkam, kas prot. Varbūt pietiks ar vienu mazu remontu, lai mainītu ieradumu, kas gadiem šķitis pašsaprotams.
Izlaušanās misija
Atrodi mājās vienu lietu, kuru jau grasījies izmest. Noskaidro, vai to iespējams droši un izdevīgi salabot, un pieņem apzinātu lēmumu. Pirmais solis aprites ekonomikā var būt pavisam mazs – bet tas sākas ar jautājumu “vai tiešām jāizmet?”.
Rakstu sagatavoja biedrība “Latvijas Ilgtspējīgu iepirkumu asociācija” Latvijas vides aizsardzības fonda finansētā projekta “Izlaušanās misija: Aprites izvēles” (projekta reģ. Nr. LVAF/57/2025) ietvaros.